Gandrīz katram Lietuvas iedzīvotājam ir savs viedoklis par uztura bagātinātājiem. Pastāv joks, ka Lietuvā ir visvairāk ne tikai "basketbola treneru", bet arī "ārstu", kuri zina visu par veselīgu dzīvesveidu. Tomēr, tāpat kā sportā, apspriežot uztura bagātinātāju lietošanu, viedokļi ievērojami atšķiras: daži iesaka iekļaut uztura bagātinātājus ikdienas uzturā, bet citi tos salīdzina ar neko vairāk kā konfektēm.
Profesors farmakologs Dr. Romualds Basevičus ar 55 gadu pieredzi kopš 1963. gada pēta zāļu vielu ietekmi uz centrālo nervu sistēmu un sirds un asinsvadu slimībām, un ir pirmo farmakoloģijas mācību grāmatu līdzautors. Jautājām profesoram, kāda ir to nozīme mūsu veselībai. uztura bagātinātāji .
– Profesor, kāpēc pat starp ārstiem Lietuvā nav vienprātīga viedokļa par uztura bagātinātāju lietošanu?
– Tāpēc, ka daudzi jēdzieni ir sajaukti. Piemēram, daudzi mani sauc nevis par farmakologu (farmakoloģija ir zinātne par zāļu iedarbību), bet gan par farmaceitu (zāļu ražotāju). Tāpēc mēģināsim cilvēkiem izskaidrot, kā viss patiesībā ir. Vien Lietuvā ir gandrīz 7 tūkstoši medikamentu, ko lieto ārstēšanas nolūkos. Šāda pārpilnība ļauj tos iedalīt četrās grupās.
Lietuvā ir gandrīz 7 tūkstoši medikamentu, ko lieto terapeitiskiem nolūkiem. Tik liels skaits ļauj tos iedalīt četrās grupās.
Pirmais ir naturopātiskie preparāti, kas iegūti no augiem vai minerālvielām. Otrais ir homeopātiskie preparāti – savienojumu grupa ar ārstnieciskām īpašībām nelielā daudzumā. Abu šo grupu preparāti stimulē organisma pašdziedināšanos, tas ir, imūnsistēmas reakcijas spēku uz ārējiem un slimību izraisošiem faktoriem.
Trešo grupu sauc par alopātiskajām, sintētiskajām zālēm, ko izmanto praktiskajā medicīnā (piemēram, antibiotikas). Ceturtā ir citostatiskie līdzekļi, ko izraksta ļaundabīgu slimību ārstēšanai. Pēdējās divas grupas – alopātiskās un citostatiskās – nomāc organisma imūnsistēmas reakciju uz slimību.
Tāpēc pēdējā laikā liela uzmanība ir pievērsta naturopātiskajiem preparātiem. Runājot par tiem, jāatceras Ājurvēdas medicīnas skola, kas izveidojās Indijā pirms 5 tūkstošiem gadu. Tā deva pamatu augu izcelsmes naturopātisko preparātu lietošanai terapeitiskos nolūkos. Pēdējā laikā tie veido pamatu produktiem, kurus mēs esam pieraduši saukt par uztura bagātinātājiem.
– Vai uztura bagātinātājus var salīdzināt ar zālēm to imūnsistēmu stiprinošo īpašību dēļ?
– Uztura bagātinātāji nav zāles, bet tie ir nepieciešami mūsu organismam. Tā nu ir sanācis, ka Lietuvā naturopātiskos produktus lieto tikai aptuveni 10 procenti iedzīvotāju. Tikmēr attīstītajās pasaules valstīs, piemēram, ASV, Francijā, Austrālijā, šis procents ir 3–4 reizes lielāks. Kāpēc mēs tik maz lietojam uztura bagātinātājus un kāpēc ārsti tos dažreiz neiesaka? Noskaidrosim, ko mēs saucam par uztura bagātinātājiem, tad būs skaidrāk.
Pirmkārt, tas ir — vitamīni , kuru ieguvumi un nozīme mūsu organismam ir zināma jau gadsimtiem ilgi. Es gribētu teikt kaut ko par vitamīniem, ko bieži vien zina pat ārsti. Dabīgie vitamīni, t.i., aktīvās vielas, kas iegūtas no dabīgiem produktiem, mums ir nepieciešami pastāvīgi. Pat ūdenī šķīstošie vitamīni (B, C grupas), kas organismā neuzkrājas, jāuzņem vai nu dabiskā veidā ar vitamīniem bagātu pārtiku, vai naturopātiski - tā sauktie uztura bagātinātāji.
Uztura bagātinātāju sastāvā ietilpst arī minerālvielas, no kurām vēlos izcelt makroelementus un mikroelementus - kāliju un magniju kā intracelulārus, nozīmīgus minerālus, kas piedalās mūsu ikdienas metabolismā, izmantojot organisma enzīmu sistēmu. Ir vairāk nekā 100 enzīmu, un kālijs un magnijs ir nepieciešami to darbībai. Daži kālija-magnija uztura bagātinātāji ir profilaktisks līdzeklis pret nierakmeņiem.
Kalcijam ir arī ļoti svarīga loma, īpaši gados vecākiem cilvēkiem. Apvienojot kalciju ar D vitamīnu, mēs samazinām osteoporozes risku vecumdienās. Šīs slimības attīstību, īpaši vecumdienās, var ievērojami ietekmēt gāzēto dzērienu (ne tikai augļu dzērienu, bet arī alus) bieža lietošana. Tas rada labvēlīgākus apstākļus paaugstināta kaulu lūzumu riska rašanās.
Uztura bagātinātāji satur arī antioksidantus, kas atrodami zivju eļļā. Omega 3 taukskābes ir ļoti svarīgas un nozīmīgas mūsu vielmaiņai. Ja tās netiek uzņemtas uztura bagātinātāju veidā, bieži rodas nervu sistēmas un sirds un asinsvadu sistēmas slimības.
– Intervijā jūs minējāt, ka vitaminoloģijas zinātne nesen ir izdalījusi trīs preparātu grupas. Tie ir vitamīni, vitamīni un vitaminoīdi. Ar ko tie atšķiras?
– Vitamīni ir augu izcelsmes aktīvi savienojumi, kas iegūti no dabīgiem produktiem. Vitamēri ir to sintētiskie aizstājēji. Vitaminoīdi ir aktīvās vielas, piemēram, orotīnskābe, pantotēnskābe, pangamīnskābe un pantotēnskābe, kas nesen klasificētas kā B vitamīni.
Vitamīni ir tik svarīgi mūsu organismam, ka sportistiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem tie regulāri jālieto uzturā. Visiem pārējiem cilvēkiem, īpaši pavasarī (kad ar pārtiku uzņemam mazāk dabisko vitamīnu un ūdenī šķīstošie vitamīni neuzkrāj rezerves), vajadzētu izvēlēties uztura bagātinātājus, kas satur šos vitamīnus.
Vitamīni ir ļoti svarīgi gados vecākiem cilvēkiem: vidēji 65 gadus veciem pacientiem ārsti diagnosticē 6–7 slimības.
Vēlos norādīt, ka dažas medikamentu grupas būtu jāizraksta kopā ar uztura bagātinātājiem. Piemēram, antibiotikas, kuras mēs lietojam pārāk bieži un ne vienmēr atbildīgi un pareizi. Tās jau pirmajā lietošanas dienā izraisa kālija deficītu.
Īpaši penicilīna grupas antibiotikas ļoti ātri provocē ūdenī šķīstošo vitamīnu deficītu. Pēc ilgstošas lietošanas pastāv arī kālija deficīta, trombembolisku komplikāciju (recēšanas) risks. Tāpēc antibiotiku lietošana bez probiotikām un prebiotikām ir slikta lieta. Ārstam jāizraksta uztura bagātinātāji, kas satur kāliju, magniju un ūdenī šķīstošos vitamīnus.
– Vai uztura bagātinātāji kompensē tikai zaudējumus, ko rada ķīmiskie preparāti? Jūs pieminējāt gāzētos dzērienus, ko gan citu?
– Bieži vien ikdienas produkti, piemēram, alkohols, kafija, hormonālie kontracepcijas līdzekļi (ko galvenokārt lieto jaunas sievietes), veicina dažu vielu deficītu. Lai to novērstu, nepieciešami uztura bagātinātāji. Piemēram, intensīva kafijas lietošana veicina B vitamīnu (īpaši B1 un B6) deficītu. Savukārt kontracepcijas līdzekļu lietošana sievietēm izraisa folskābes deficītu un līdz ar to iespējamus draudus turpmākās grūtniecības laikā.
Tāpēc sevi cienošam ārstam ar pamatzināšanām fizioloģijā un bioķīmijā noteikti vajadzētu pienācīgi izvērtēt uztura bagātinātājus un atzīt šo preparātu nepieciešamību.
Neaizmirsīsim, ka diezgan bieži ir gremošanas orgānu darbības traucējumi – čūlas, citas zarnu slimības. Šādiem pacientiem vitamīnu deficītu provocē fakts, ka lielākā daļa vitamīnu nonāk mūsu organismā, uzsūcoties zarnās. Šajā gadījumā mēs saskaramies ar hipovitaminozi. Tāpēc vitamīnu piedevas šajā gadījumā ir nepieciešamas un neaizstājamas.
– Vai pasaulē ir kādi zinātniski pētījumi, kas pierāda, ka cilvēki valstīs, kurās vairāk tiek lietoti uztura bagātinātāji, ir veselīgāki?
– Pēdējā laikā Ķīnā liela uzmanība tiek pievērsta uzturam un naturopātisko produktu lietošanai. Diezgan detalizēti pētījumi ir veikti Francijā un Skandināvijas valstīs. Tie pierāda, ka dabiskie preparāti un uztura bagātinātāji samazina sirds un asinsvadu slimību sastopamību.
Un vēl viena svarīga nianse. Franči un vācieši nesen ir paziņojuši, ka galvenie nāves cēloņi biežuma ziņā ir šādi: sirds un asinsvadu slimības, ļaundabīgi un onkoloģiskās slimības, pārmērīga un nepareiza medikamentu lietošana. Un pēc tiem ceturto vietu šajā sarakstā nosaka tādi faktori kā nelaimes gadījumi, traumas, pašnāvības utt.
Tāpēc nedrīkst aizmirst par uztura bagātinātāju nepieciešamību un ieguvumiem. Jāatceras, ka nav zāļu bez blakusparādībām. Šīs negatīvās blakusparādības ir jāsamazina nevis reklamējot atsevišķus preparātus vai mudinot uz pašārstēšanos (neizglītoti cilvēki zāles lieto pēc saviem ieskatiem), bet gan mazinot negatīvās blakusparādības, lietojot atbilstošus uztura bagātinātājus.
Diskutējot ar jaunajiem ārstiem, man rodas sajūta, ka viņiem nav pietiekamu fizioloģisko un bioķīmisko zināšanu.
– Pastāv uzskats, ka vairumā gadījumu uztura bagātinātājs ir vienas un tās pašas zāles, atšķiras tikai reģistrācijas veidlapa un aktīvās vielas daudzums. Vai to var šādi salīdzināt? Iedarbība būs tāda pati, tikai uztura bagātinātājs jālieto ilgāk, tas ir lētāks un tam nav nepieciešama recepte?
– Uztura bagātinātāji neaizstās zāles jau attīstītas slimības gadījumā. Taču dažos gadījumos ir piemēroti arī uztura bagātinātāji. Piemēram, hipertensijas gadījumā ieteicams lietot 11 zāļu apakšgrupas. Tās nav savstarpēji saderīgas un nevar tikt lietotas kopā. Ja asinsspiediena svārstības nav ļoti lielas, sākumposmā tās var koriģēt ar uztura bagātinātājiem – tādiem, kas satur kāliju, magniju, vai dažiem multivitamīnu uztura bagātinātājiem, taču lēmums jāpieņem ārstējošajam ārstam, šeit nevajadzētu būt pašārstēšanās.
Principā uztura bagātinātāju racionāla lietošana ir zinātniski pamatota. Pēdējā laikā, diskutējot ar jaunajiem ārstiem, man rodas sajūta, ka viņiem nav pietiekamu fizioloģisko un bioķīmisko zināšanu. Tāpēc viņi pienācīgi nenovērtē uztura bagātinātāju nozīmi mūsu organismam.
– Kādus uztura bagātinātājus jūs lietojat?
– Katru dienu mēru asinsspiedienu, pagaidām sirds un asinsvadu darbību regulēju ar uztura bagātinātājiem, nevis “ķīmiju”. Lietoju dažus kāliju un magniju saturošus preparātus. Protams, manā vecumā multivitamīnu preparāti (piemēram, askorutīns, kas satur C un P vitamīnus) ir ļoti nepieciešami. No 55 līdz 60 gadu vecumam katrai otrajai sievietei un katram ceturtajam vīrietim ir risks saslimt ar varikozām vēnām kājās. Un, ja ilgstoši neārstē, rodas trombemboliskas reakcijas. Tāpēc šādos gadījumos ir neracionāli un neloģiski iztikt bez multivitamīnu uztura bagātinātājiem.
– Vai ir iespējams atšķirt, kurus uztura bagātinātājus var lietot patstāvīgi, un kādos gadījumos nepieciešama ārsta ieteikums?
– Neļaunprātīgi to lietojot, ir loģiski patstāvīgi lietot vitamīnu piedevas. Galu galā mums katru dienu jāuzņem ūdenī šķīstošie vitamīni. Un dažādu iemeslu dēļ, augu valsts pārtikas produktu dēļ, kas nav pieejami ikvienam, mēs neuzņemam pietiekamu vitamīnu daudzumu. Turklāt vasarā ir nepieciešams lietot taukos šķīstošo E vitamīnu, kam piemīt antioksidanta iedarbība – lai mazinātu UV staru kaitīgo ietekmi. Un jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem. Runājot par kāliju, magniju un dažiem augu izcelsmes preparātiem ar antioksidanta iedarbību, protams, nepieciešama ģimenes ārsta konsultācija.
Pēdējā laikā ar pārtiku mēs uzņemam nepietiekamu daudzumu mikroelementu, piemēram, cinka, dzelzs un citu elementu.
– Daži eksperti apgalvo, ka tagad ir grūtāk uzņemt uzturvielas no pārtikas nekā pirms dažām desmitgadēm. Vai tas noved pie secinājuma, ka šajā gadījumā jums ir jāpapildina uzturs ar uztura bagātinātājiem?
– Piekrītu. Pēdējā laikā ar pārtiku neuzņemam pietiekami daudz mikroelementu, piemēram, cinka, dzelzs un citu elementu. Tāpēc, protams, ieteicams lietot uztura bagātinātājus, kas tos satur. Domāju, ka tagad ar pārtikas produktiem mēs uzņemam nevajadzīgas vai pat kaitīgas vielas. Piemēram, dzīvniekiem un putniem bieži tiek dota barība, kas satur hormonālas vielas. Turklāt dzīvniekiem barībā tiek dotas sintētiskas, krāsvielas. Zāles un šīs ar pārtiku iegūtās nelabvēlīgās vielas saistās ar imūnsistēmas receptoriem un izraisa alerģiskas reakcijas.
Tātad, būtībā, uztura bagātinātāji ir nepieciešami. Esmu par to pārliecināts un varu to droši apgalvot, taču nav nepieciešams tos ļaunprātīgi lietot kā zāles. Tāpat nav nepieciešams apbrīnot uztura bagātinātājus, kas Lietuvā nav legalizēti.
Avots: 15min.lt
